Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs

In memoriam: Jānis Stradiņš (1933—2019)

Dažas dienas pirms 86. gadskārtas mūžībā devies Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Dr. habil. chem., Dr. h. c. hist. profesors Jānis Stradiņš.

Jānis Stradiņš dzimis 1933. gada 10. decembrī medicīnas veicinātāja, vēsturnieka, ķirurga un onkologa Paula Stradiņa ģimenē. Pēc mācībām Rīgas 5. vidusskolā 1956. gadā viņš ar izcilību absolvē Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti. Darba dzīve turpinās Organiskās sintēzes institūtā. 1961. gadā Stradiņš izveido institūta Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, kuru vada trīsdesmit piecus gadus līdz 2006. gadam. Paralēli pamatdarbam tiek kopta un attīstīta Latvijas zinātņu vēstures joma.

20. gs. 80. gadu beigās Jānis Stradiņš aktīvi iesaistās Atmodas notikumos. Viņš piedalās staļinisma noziegumu apzināšanā, uzrunā un uzmundrina Latvijas tautu mītiņos un manifestācijās, sniedz būtiskāko ieguldījumu mūsu valsts pamatsimbolu — sarkanbaltsarkanā karoga un himnas — atjaunošanā.

No 1998. gada līdz 2004. gadam Jānis Stradiņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kopš 2004. gada — LZA Senāta priekšsēdētājs. Jānis Stradiņš ir ļoti daudzu monogrāfisku izdevumu un rakstu, kā arī sabiedriski politisku publikāciju autors. 

Savā darbīgajā mūžā ļoti aizņemtais Jānis Stradiņš vienmēr atrada laiku tēva Paula Stradiņa lolojumam — Medicīnas vēstures muzejam. 

Faktiski Jāņa Stradiņa piedzimšana sakrīt ar tēva medicīnas vēstures kolekcijas sākumu. Jāņa bērnība pavadīta mājā, kurā senās medicīnas liecības veidoja tās interjeru. Jau pēc kara viņš kļūst par slimnīcā jaunizveidotā muzeja darbinieku. Kopā ar profesoru Paulu Stradiņu dēls Jānis veido gan muzeju, gan no 1957. gada Padomju Savienībā vienīgo medicīnas vēstures zinātnisko rakstu krājumu “Из истории медицины”, kas 1992. gadā pārtop par “Acta Medico-historica Rigensia”. Jānis Stradiņš bija atbildīgais redaktors arī šī izdevuma 31. sējumam, kas iznāca 2019. gadā. Jānis Stradiņš bija izcils zinātnes un zinātņu vēstures popularizētājs, līdzās neskaitāmām publikācijām tapuši monogrāfiski izdevumi “Lielā zinātnes pasaule un mēs” (1980), “Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni” (1982), “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” (2009). Šis viņa interešu loks un saistība ar Medicīnas vēstures muzeju Rīgā vēl vairāk izpaudās, strādājot Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūtā.

Arī būdams ļoti aizņemts, Jānis Stradiņš piedalījās ne tikai muzeja reprezentācijas pasākumos. Viņš pilnā mērā dzīvoja “muzeja dzīvi” — dāsni apdāvināja to, nekad neliedza savu padomu muzeja kolēģiem, uzturēja ciešu sadarbību starp muzeju un citām zinātniskām institūcijām Latvijā un pasaulē, māksliniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem. Pats bija aizraujošākais gids muzeja ekspozīcijā un krājumā saviem draugiem, kolēģiem, mazbērniem. Bet viņa nepārspējamās un enciklopēdiskās stāstnieka spējas vislabāk izpaudās daudzos kopējos Latvijas apceļojumos un ceļā uz zinātnes vēstures konferencēm kaimiņvalstīs. Viņš bija muzeja Draugs un Patrons, kurš arvien palīdzēja ar padomu, ar kritisku vārdu, ar uzmundrinājumu un nākotnes redzējumu. 

Mums bijusi vienreizīga iespēja augt un pilnveidoties viņa “aprūpē”, un mūsu pienākums ir turpināt un saglabāt Paula un Jāņa Stradiņu redzējumu nākamajām paaudzēm.

Visi muzeja darbinieki izsaka visdziļāko līdzjūtību un mierinājumu Jāņa Stradiņa ģimenei un dzimtai. Viņš paliks mūsu prātos un dvēselē ik brīdi, kad būs jāpieņem Latvijai svarīgs lēmums.