Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs

Kāpēc fotosesijai jānotiek Medicīnas vēstures muzejā?

 Foto: Andrejs Ņikiforovs

Jau pirmdien, 1. jūnijā darbu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā uzsāks jaunais direktors, mākslas kurators Kaspars Vanags. Muzejs ir vēstures krājējs, tāpēc ar izdevniecības nama «Lilita» laipnu atļauju, publicējam intervijas fragmentu, kas nu kļūst par muzeja attīstības jauna posma vēsturi. Arta Kamala un Dāvja Dāvida Saknes intervija ar Kasparu Vanagu publicēta žurnāla «FHM» 2016. gada septembra numurā. Kas toreiz varēja paredzēt notikumus 2020. gadā, tomēr par fotosesijas vietu Kaspars Vanags izvēlējās MVM. Fotogrāfija uzņemta Talsu leprozorija vaska mulāžu kolekcijas atklātajā krājumā. Fotogrāfs Andrejs Ņikiforovs.

«Pastāsti, kāpēc tu vēlējies, lai fotosesija notiek Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā?

Medicīnas vēstures muzejs ekspozīcijas iekārtojumā ir veiksmīgi izvairījies no modernizācijas, un līdz ar to pats ir kļuvis par daļu vēstures. Vēsture nemitīgi tiek pārdefinēta, un lielākā kļūda būtu uzskatīt muzeju piedāvātos vēstījumus kā akmenī ierakstītu patiesību. Klaiņojot par medicīnas vēstures muzeja ekspozīciju zālēm, var nodoties pārdomām, cik savādi, citādāki savulaik ir izskatījušies priekšstati par zinātni, progresu, izglītību. Otrkārt, Medicīnas muzejs būtībā ir tapis kā viena privātkolekcionāra pašaizliedzīga darba rezultāts. Profesora Paula Stradiņa veikums ir labs pierādījums tam, ko var panākt ar personīgu iniciatīvu. Turklāt, par spīti visiem tiem šausmīgajiem ķirurģisko moku rīkiem un lepras slimnieku atlējumiem ģipsī, muzejā valda mājīguma gaisotne, jo tā iekārtojumā izpaliek institucionāli korporatīvais stils. Es ļoti ceru, ka nevienam neienāks prātā Paula Stradiņa paveikto kā restartēt, pāratjaunot vai mūsdienīgi sabrendot. Mums ir vajadzīgi muzeji, kuros jaušama personīgā attieksme, cilvēciski mērogi un atziņa par mūsu laicīgumu mūžības priekšā. Latvijā ir daudz vietu, kas ir smagi un būtībā neatgriezeniski cietušas no vēlmes modernizēties. Brutālākais no piemēriem ir LU Botāniskais dārzs, kurā ir iznīcinātas vecās dārza takas un vēsturiskie daiļdārznieku apstādījumi. Savest kārtībā vecu dārzu vairumā gadījumu nozīmē to iznīcināt. 

Otrkārt, Medicīnas muzejs man ir tuvs tādēļ, ka te sastopamas agrāko laiku liecības par mākslai raksturīgo prasmju klātbūtni no mākslas attālinātās jomās. Botāniķi savulaik ir mācējuši pašrocīgi ilustrēt savas grāmatas ar farmācijā izmantotajamajiem augiem. Ķirurgi strādājuši tandēmā ar gleznotājiem, lai radītu anatomijas atlantus. Kas bija tērpu mākslinieks, kas radīja pirmo kosmonautu skafandrus? Tās ir divi pasaules, kuras šodien mēs sakāmies nošķīruši. Bet vai tā tik tiešām ir? Mani fascinē teorētiskais pieņēmums, ka mēs dzīvojam postmākslas laikmetā. Nevis tādēļ, ka jebkurš var būt mākslinieks un jebkas var tapt par mākslu. Ja mākslai piemīt spēja ieausties citās jomās, vai šīm jomām un radošo prakšu vispārīgajam izmantojumam nebūtu vieta arī Laikmetīgās mākslas muzejā? Iespējams mākslas muzeju attīstības vēsture ir apgājusi gredzenveida ciklu, nonākot atpakaļ savā sākumpunktā pie vunder kameru kolekcijām. Tādas man te domas šaudās pa galvu, skatot Stradiņa savāktos eksponātus un atceroties, ka visu Rīgas muzeju cilmes šūna ir pilsētas patricieša, farmaceita Himzela vākums 18. gadsimtā, kura atliekas tagad izsvaidītas pa teju visu mūsu pilsētas muzeju fondiem!»