Atpakaļ

Atmiņas kartona kastītē

Topošā Bērnu muzeja ekspozīcijā būs apskatāms Otīlijas Besteres (Ottilie Bester) draudzības albums, kas ļauj ielūkoties 19. gadsimta vidus izglītoto pilsētas pilsonisko aprindu ikdienas kultūrā, priekšstatos par draudzību un atmiņu. Šajā vidē draudzības albumi bija plaši izplatīta piemiņas kultūras forma, kurā draugu un paziņu ieraksti saglabāja liecības par personiskajām attiecībām un sociālajām saitēm. Albums piederējis Otīlijai Besterei, un tajā saglabātie 27 ieraksti datēti laikā no 1838. līdz 1856. gadam. Pēc ierakstos minētajām vietām var spriest, ka albums, rakstīts Erfurtē Vācijā, kas 19. gadsimtā bija viens no Tīringenes kultūras un izglītības centriem. Tajā apkopoti draugu un paziņu vēlējumi, kas rakstīti vairāku gadu garumā, pārvēršot albumu par sava veida personiskās dzīves hroniku. 

lbum amicorum 

Draudzības albumu jeb album amicorum tradīcija Eiropā aizsākās jau 16. gadsimtā Vācijas universitāšu vidē. Vecākais līdz šim zināmais albums piederējis kādam studentam Vitenbergā un sākts rakstīt 1542. gadā^[1]. Sākotnēji tos izmantoja studenti un profesori, kuri ceļojumu laikā lūdza kolēģiem atstāt piemiņas ierakstus, rekomendācijas vai devīzes. Laika gaitā šī tradīcija kļuva arvien plašāka un 18.–19. gadsimtā izplatījās arī pilsoniskajā sabiedrībā, īpaši skolnieču un jaunu sieviešu vidū. Draudzības albums kļuva par nozīmīgu sabiedriskās dzīves sastāvdaļu, tajā atspoguļojās ne vien personiskās attiecības, bet arī laikmeta estētiskie un kultūras ideāli^[2]. 

19. gadsimta draudzības albums bija reprezentabls priekšmets, ko rūpīgi glabāja visu mūžu un nereti tas kļuva par ģimenes relikviju. Otīlijas Besteres albums ir raksturīgs Bīdermeiera perioda^[3] paraugs. Atšķirībā no tradicionāli iesietām grāmatām vai burtnīcām tas sastāv no atsevišķām lapām, kas ievietotas greznā kārbiņā. Vienu lapu pusi rotā gravīras, bet otra paredzēta draugu vēlējumiem un piemiņas ierakstiem. Kārbiņa izgatavota no kartona, apvilkta ar sarkanu papīru un rotāta ar zeltītiem ornamentiem, savukārt tās iekšpuse izklāta ar zilu papīru. Pamatnē iestiprināta zīda lentīte, ar kuras palīdzību lapas iespējams viegli izņemt. Arī šāds risinājums nav nejaušs – albums nebija paredzēts ikdienas lietošanai, bet gan saudzīgai glabāšanai un aplūkošanai. Lapu malas apstrādātas ar zeltījumu (lapu bloka zeltījums), ko grāmatsējējs veidoja, atsevišķās lapas cieši saspiežot presē un ar īpašiem instrumentiem uz lapu malu virsmas uzklājot zelta foliju.  

Albuma lapas ar gravīrām varēja iegādāties grāmatu un kancelejas preču veikalos. Pircējs pats izvēlējās sev tīkamas ilustrācijas, kuras pēc tam tika sakārtotas vienotā albumā. Līdz ar to katrs draudzības albums bija individuāls, atspoguļojot īpašnieka gaumi, intereses un priekšstatus par skaisto. 

Otīlijas albuma vizuālais noformējums atspoguļo 19. gadsimta pirmās puses Eiropas kultūras kanonu. Tajā līdzās alegoriskām kompozīcijām – draudzības alegorijai (Der Freundschaft gewidmet), teoloģijas personifikācijai (Theologia) un rītausmas dievietei Aurorai – redzami arī ievērojamu vēsturisku personību portreti. Gravīrās attēloti sava laika kultūras, zinātnes un politikas pārstāvji, kā arī karavadoņi: gleznotāji Antoniss van Deiks (Anthonis van Dyck), Mikelandželo (Michelangelo Buonarroti) un Gustavs Moro (Gustave Moreau), rakstnieki Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), Frančesko Petrarka (Francesco Petrarca) un Migels de Servantess (Miguel de Cervantes Saavedra), komponists Jozefs Haidns (Joseph Haydn), filozofs Aristotelis (Aristoteles), baznīcas reformators Mārtiņš Luters (Martin Luther), astronoms Nikolajs Koperniks (Nicolaus Copernicus), sengrieķu politiķis Alkibiads (Alcibiades), Virtembergas kroņprincis Vilhelms (Wilhelm von Württemberg), kā arī Napoleons Bonaparts (Napoléon Bonaparte) un ar Napoleona kariem saistītie karavadoņi – Gebhards Līberehts fon Blihers (Gebhard Leberecht von Blücher), Pēteris Vitgenšteins (Peter Wittgenstein), Johans Dāvids Ludvigs (Johann David Ludwig) un grāfs Jorks fon Vartenburgs (Graf Yorck von Wartenburg). 

Šāds gravīru kopums nav nejauša ilustrāciju izlase. Tas raksturo izglītota 19. gadsimta cilvēka priekšstatus par autoritātēm, kuru vidū līdzās antīkās pasaules domātājiem un māksliniekiem savu vietu ieņem arī valstsvīri un karavadoņi. Draudzības albums tādējādi kalpoja ne vien personisku atmiņu glabāšanai, bet arī demonstrēja īpašnieka kultūras redzesloku un piederību Eiropas izglītotās sabiedrības vērtību sistēmai. 

Gravīru otrās puses bija paredzētas draugu vēlējumiem un pantiem, kas parasti rakstīti liriskā, sentimentālā stilā, izmantojot četrrindes vai astoņrindes ar atskaņām. Visbiežāk ierakstu autori pārrakstīja jau pazīstamus pantus, kas bija sastopami dziesmu krājumos, rokrakstu antoloģijās vai citos draudzības albumos. Šādi teksti gadu desmitiem ceļoja no viena albuma uz nākamo, laika gaitā mainoties un iegūstot arvien jaunus kontekstus. Panta beigās parasti sekoja personisks novēlējums, datums, vieta un paraksts. Tieši šī individuālā piebilde padarīja šo tekstu par īpašu piemiņas zīmi, kas bija domāta vienam konkrētam cilvēkam. Nereti standartizētais dzejolis kalpoja tikai kā ievads personiskam vēstījumam, kura galvenais mērķis bija apliecināt draudzību un vēlmi saglabāt atmiņas arī pēc šķiršanās. 

Albumpantu centrā gandrīz vienmēr ir laika ritējums, uzticība un piemiņa. Dzīves gājums tiek salīdzināts ar gadalaiku maiņu, ziedošiem kokiem, saulrietu vai ziedlapām, kas lēni nobirst. Šīs metaforas raksturīgas romantisma laikmeta estētikai, kurā cilvēka dzīve tika uztverta kā dabas ciklu organiska sastāvdaļa. Draudzība savukārt tika uzskatīta par vērtību, kas spēj pārdzīvot gan attālumu, gan laika ritējumu.

Mati, tinte un papīrs

Viena no neparastākajām lapām Otīlijas Besteres albumā datēta ar 1839. gada 9. janvāri. Tās priekšpusē redzama gravīra ar flāmu baroka gleznotāja Antonisa van Deika (Anthony van Dyck) portretu. Uzmanīgāk to aplūkojot, augšējā labajā stūrī pamanāms sīks reljefs izcilnis. Tas radies no lapas otrā pusē piestiprinātās matu šķipsnas mezgla.  

Mati ir viena no personiskākajām albumā saglabātajām piemiņas zīmēm, un laboratoriskā izpēte ļāvusi par tiem uzzināt vairāk. Nelielajā matu rotā sapīti samērā smalki, dabiski brūni blondi cilvēka mati, kuros nav konstatētas slimību pazīmes. Pīne vispirms sasieta ar brūnganu diegu un pēc tam pārsieta ar gaiši zilu lentīti. Izpētē arī noskaidrots, ka gan lentīte, gan zem tās esošais diegs darināti no tussah jeb savvaļas zīda, ko iegūst no vairāku Antheraea ģints zīdtauriņu sugu kokoniem. Salīdzinājumā no Eiropā plaši izmantotā zīdkoka zīda, ko iegūst no Bombyx mori  zīdtauriņu kokoniem, tussah zīds atšķiras ar rupjāku un izturīgāku šķiedru, kam raksturīga trīsstūrveida forma^[4].  

Nelielais bizē sapītais matu gredzens mūsdienās var šķist neparasts, tomēr 19. gadsimta pirmajā pusē tas bija labi pazīstams sentimentālās kultūras elements. No cilvēku matiem izgatavoja medaljonus, rokassprādzes, gredzenus, brošas un citus piemiņas priekšmetus. Tos dāvināja ģimenes locekļiem, draugiem vai iemīļotajiem kā uzticības un pieķeršanās apliecinājumu. Atšķirībā no papīra un tintes mati praktiski nesadalās un var saglabāties gadsimtiem ilgi. Bīdermeiera laikmeta kultūrā mati tika uztverti kā sava veida sekulāra relikvija – neliela cilvēka fiziskās klātbūtnes daļa, kas ļāva saglabāt saikni ar dāvinātāju arī ilgstošas šķiršanās gadījumā^[5]. Šādas piemiņas lietas vienlaikus bija gan personiskas, gan arī publiskas, jo tika ievietotas albumā, kuru varēja aplūkot arī citi.

In stillen, nie gestörten Freuden  Druchwandle deine Lebensbahn,  Ein Engel sei um deine Leiden,  Um deinen ganzen Lebensplan.  Sanft, wie die ersten Frühlingskränze  Fall deiner Jahre Blüthe ab;  Schön, wie das Abendroth umglänze  Der Himmel einst dein späthes Grab.

Lai klusus, netraucētus priekus  Tev zemes dzīves gaitas dod.  Lai eņģelis stāv bēdās blakus  It visos mūža līkumos.  Kā pavasara vainagiem  Lai gadiem maigi nobirst lapas,  Kā dziesma skaisti debesis  Lai apmirdz tavu vēlo kapu[6].

 

 

 

 

 

 

Blakus matu šķipsnai lasāms ar tinti rakstīts albumpants un personisks novēlējums albuma īpašniecei. Dzejas rindās Marija Karsta (Marie Karst) novēl savai draudzenei Otīlijai mierpilnu dzīvi, eņģeļa aizbildnību, skaistas vecumdienas un vieglu aiziešanu mūžībā. No mūsdienu skatupunkta var šķist pārsteidzoši, ka panta pēdējās rindās pieminēts kaps. Tas ir šķietami neiederīgi draudzīgā vēlējumā, tomēr romantisma laikmeta kultūrā nāves pieminēšana nenozīmēja drūmu pareģojumu. Gluži pretēji – tas bija vēlējums ilgai, piepildītai dzīvei un mierīgai aiziešanai, kad pienācis dzīves noslēgums. Novecošanās tiek salīdzināta ar pavasara ziedu nobiršanu – dabisku, skaistu un maigu procesu. Tas ir novēlējums novecot bez smagām slimībām un ciešanām – dabiski pārejot no vienas dzīves fāzes nākamajā. 

Šis pants ir tipisks 19. gadsimta sentimentālās dzejas piemērs. Tajā laikā jauniešu vidū draudzības albumi bija ļoti populāri – tie kalpoja līdzīgi kā mūsdienu sociālie tīkli vai vēl 20. gadsimta 90. gados Latvijā iemīļotās atmiņas klades, kur draugi ierakstīja vēlējumus, lai tos atcerētos arī pēc šķiršanās. Noslēgumā draudzene Otīlijai raksta: "Kad tu lasīsi šīs dažas rindiņas, mīļā Otīlij, tad domā par savu tevi mīlošo draudzeni Mariju Karstu." Šāds personisks noslēgums pārvērš citēto pantu individuālā piemiņas vēstījumā. 

Pantu Marija Karsta nebija sacerējusi pati, bet gan izmantoja jau pazīstamu albumpantu. Līdz šim senākais zināmais tā pieraksts atrodams Kristiāna Žaka Bēra (Chrétien Jacques Baer) rokrakstu krājumā Recueil de poëmes et chants français et allemands ("Franču un vācu dzejoļu un dziesmu krājums"). Tas sastādīts Strasbūrā no 1799. līdz 1805. gadam un apkopo iecienītas vācu un franču dziesmas, dzejoļus un aforismus. Pantu "In stillen, nie gestörten Freuden..." ("Lai klusus, netraucētus priekus...") Bērs iekļāvis sadaļā Gedanken-Sprüche ("Domugraudi"), kas pēc savas funkcijas ir ļoti tuvs vēlākajos draudzības albumos sastopamajiem piemiņas ierakstiem. Panta autors nav zināms – visticamāk, arī Bērs to pārrakstījis no vēl senāka rokrakstu parauga^[7]. Tas labi raksturo albumpantu apriti 18. un 19. gadsimtā – teksti visbiežāk nepiederēja kādam konkrētam autoram, bet dzīvoja savrupu dzīvi, ceļojot no viena rokraksta un albuma uz nākamo un iegūstot arvien jaunus lasītājus. 

Pēdējais akords

Albuma noslēguma gravīra atšķiras no pārējām ilustrācijām ar ievērojami rotaļīgāku noskaņu. Tā laika draudzības albumu tradīcijā pēdējā lapa jeb Beschluss ("Noslēgums") bieži bija rezervēta vieglākiem humoristiskiem ierakstiem vai noslēguma vēlējumiem. Kamēr viss albums bija pilns ar nopietniem pantiem par eņģeļiem, mūžību, utt., pēdējais attēls un ieraksts ļāva "uzlikt punktu" visai sentimentālajai nopietnībai un palīdzēja atslogot emocionāli smago noskaņu. Lapa liecina, ka albums ir ne tikai atsevišķu piemiņas ierakstu kopums, bet veido pārdomātu veselumu ar vizuāli iezīmētu nobeigumu. Otīlijas albuma noslēguma gravīrā redzamā muzikantu grupa, kam rokās pūšamie un sitamie instrumenti, simboliski nospēlē pēdējo akordu. Zem attēla atstātā vieta bija paredzēta īsam ierakstam, tomēr tā palikusi tukša.

Gandrīz divus gadsimtus vēlāk Otīlijas Besteres draudzības albums joprojām glabā liecības par cilvēkiem, kuri cits citam reiz bija svarīgi. Tas ļauj ielūkoties ne tikai 19. gadsimta Eiropas ikdienas kultūrā un sentimentālajā estētikā, bet arī laikmeta priekšstatos par draudzību. Zīmīgi, ka pēdējā lapa palikusi neaizpildīta, un tukšais laukums simboliski gaida ierakstu. Formāti un saziņas rīki mainās, Bīdermeiera greznos albumus aizstāj digitālie rīki, taču jautājums paliek tas pats: ko no savām attiecībām un atmiņām mēs ierakstīsim savos "draudzības albumos"? 

Atsauces

[1] .Taimiņa, A. (sast.). Album amicorum. Piemiņas albumu kolekcija (16.–19. gs.) Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā: rokrakstu katalogs = Die Stammbücher der Akademischen Bibliothek der Universität Lettlands (16.–19. Jh.): Handschriftenkatalog. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013, X lpp.

[2] .Turpat, XVII lpp.

[3] .Bīdermeiera stils uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē - visizteiktāk vācu zemēs un Austrijā -, nomainot svinīgo ampīru ar mājīgumu, ģimeniskumu un miera meklējumiem. Stila nosaukums cēlies no vācu autoru J. V. fon Šēfela (von Scheffel) un Ā. Kusmaula (Kussmaul) radītajiem satīriskajiem tēliem Bīdermana (Biedermann) un Bummelmeiera (Bummelmaier), kuri atspoguļoja tā laika sabiedrības vēlmi pēc miera un harmonijas. Ikdienas kultūrā liela uzmanība tika pievērsta privātajai dzīvei, rokdarbiem, ziedu motīviem un personiskām atmiņām, padarot šo laikmetu par sentimentālu tradīciju uzplaukuma laiku. Rundāles pils muzejs. Bīdermeiers. Pieejams šeit.

[4] .Museum of Fine Arts, Boston. CAMEO: Conservation and Art Materials Encyclopedia Online. Tussah silk. Pieejams šeit.

[5] .Lutz, D. “The Dead Still Among Us: Victorian Secular Relics, Hair Jewelry, and Death Culture”. Victorian Literature and Culture, 39 (1), 2011. Pieejams šeit.

[6] .Pantu no vācu valodas atdzejojis Arvis Viguls.

[7] .Holzapfel, O. “Liederhandschrift Baer.” Liedverzeichnis. Hildesheim: Olms, 2006. Online supplement, updated March 2025. Pieejams šeit.