Atpakaļ

Kas atrodams vecmātes somā?

 

Pieņemto bērnu reģistrs buramo vārdu grāmatiņā

Pirmā profesionālā latviešu izcelsmes vecmāte tika reģistrēta 1823. gadā Rīgā^[4]. Vairāk nekā 60 gadus vēlāk, 1885. gada aprīlī, arī Anna Rīgā saņēma savu vecmātes atestātu. Un jau divus mēnešus vēlāk ir tapis pirmais ieraksts jaundzimušo reģistrā. Lai arī vecmāšu rokasgrāmatā norādīts “ar pūšļošanu un vecu bābu zāļošanu nenodarboties”^[5], tomēr jaundzimušo uzskaiti Anna veica sava vīra Jāņa Jostsona buramo vārdu grāmatiņā, tās neaizpildītajā daļā. Lielākā daļa no latviešu buramvārdiem pierakstīti prozā un attiecas uz rokrakstu tradīciju, tie ir mutvārdu un rakstītas formulas, kurām tautā tiek piedēvēts pārdabisks spēks ietekmēt cilvēka gribu, notikumus, dabas apstākļus, dziedināt, kaitēt un tamlīdzīgi^[6]. 19. gadsimta otrajā pusē latviešu zemnieku vidū izplatīta paraža bija buramvārdus pierakstīt pašu gatavotās neliela formāta grāmatiņās. Tās kalpoja kā maģiski aizsardzības līdzekļi, kas sargāja gan īpašnieku, gan viņa māju no dažādām nelaimēm, piemēram, ugunsgrēkiem vai zādzībām, kā arī tika izmantotas cilvēku un mājlopu ārstēšanai un apvārdošanai.

Pirmais ieraksts par bērna piedzimšanu 1885. gadā vēsta: “16. jūnijā Jorģa un [..] Ezeriņ meita dzi. pul 3 pusdien"^[7] Tinte laika gaitā pabalējusi tiktāl, ka jaundzimušā mātes vārds vairs nav salasāms. Līdzīgi dokumentēti arī citi ieraksti – tajos sniegtas ziņas par dzemdību datumu, tēva un mātes vārdu, bērna dzimumu un to, vai mazulis nācis pasaulē dzīvs. Beigās atsevišķā ailē fiksēta saņemtā naudas summa – tolaik vēl rubļos.

Annas darba mūžs ir bijis garš, pēdējā liecība par bērna dzimšanu tapusi 1924. gada 29. oktobrī, kad vecmātei bija 64 gadi. Grāmatiņā redzams, ka pa vidu bijis laiks, kad pieraksti nav veikti, tāds ir 1906. gads. Jaundzimušo reģistrs pauž arī skarbākas liecības par Annas dzīvi ;– Pirmā pasaules kara laikā, 1917. gadā, viņa bijusi bēgļu gaitās Ufā, Krievijā^[8]. Arī tur, tālu prom no mājām, viņa likusi lietā savas profesionālās prasmes un turpinājusi sniegt dzemdību palīdzību bēgļu sievietēm. Citu dokumentālu liecību par bēgļu gaitās pieredzēto trūkst, par tā laika grūtībām ļauj spriest vien Annas nedrošais, grūti salasāmais rokraksts.

Precīzu ziņu par kopējo Annas pieņemto bērnu skaitu nav, tāpat nav gūstams apstiprinājums tam, vai saraksts uzskatāms par pilnīgu profesionālās darbības reģistru. Tomēr atsevišķos posmos vecmāte ir veikusi sava darba kopsavilkumu. Piemēram, pēc 1895. gada ierakstiem par jaundzimušajiem ir sniegta bilance: “1895. gadā no bērnu saņemšanas ieņemta nauda 18 rub. 30 kap. par 14 bērniem, no tiem ir 7 puiši un 7 meitas.” Gada kopsavilkumam seko arī plašāks atskats uz pirmo desmitgadi, kas liecina, ka laika posmā no 1885. līdz 1896. gadam viņa palīdzējusi nākt pasaulē 66 bērniem, par ko kopumā saņemti 148 rubļi un 23 kapeikas. Annas ienākumi par bērnu pieņemšanu nebija lieli. Ja 11 gadu laikā (1885–1896) viņa par pieņemtajiem bērniem saņēma 148 rubļus un 23 kapeikas, tad vidēji gadā tie bija aptuveni 13,5 rubļi. Salīdzinājumam – skolotājs Baltijas guberņās 1896. gadā vidēji saņēma 100 līdz 150 rubļiem gadā, bet spēcīgs puisis, strādādams pie saimnieka, varēja nopelnīt 100 līdz 120 rubļus gadā^[9]. Neparasti, ka starp dzemdību palīdzības saņēmējiem bijuši ne tikai cilvēki, bet arī mājlopi. 1900. gada 24. martā vecmāte veikusi ierakstu, ka Brēķu mājās govij piedzimis teļš^[10]. Šī ziņa norāda, ka vecmātes zināšanas un kompetences tika izmantotas daudz plašāk un neaprobežojās tikai ar bērnu saņemšanu vien.

Buramo vārdu grāmatiņa ar Annas piezīmēm par viņas pieņemtajiem bērniem raksturo 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vecmāšu darbības divējādo dabu. No vienas puses, vecmātei bija jābūt dzemdību palīdzības sniedzējai un tradīciju zinātājai, kura savas prasmes ieguvusi praktiskā pieredzē, bet, no otras puses, viņa reprezentēja jaunās, mācību iestādēs apgūtās medicīnas zināšanas. Tomēr Latvijas lauku vidē lielāka nozīme tika piešķirta praksē apgūtām zināšanām un vecmāšu autoritātei, kamēr mācību iestādēs iemācītais palika otrajā plānā. Bērnu saņēmējas tika apveltītas pat ar maģisku varu un pareģošanas spējām, ko labi ilustrē 1928. gada Pieminekļu valdes materiāli no Kurmāles: "Vecmāte ir kāda gudra, piedzīvojuse sieva. Mācītas vecmātes ir tikai pēdējā laikā, bet viņām daudz neuzticās, labāki aicina tādas pašas nemācītas gudras sieviņas."^[11] Šī liecība apstiprina, ka sabiedrības uztverē vecmātes profesionalitāte tika mērīta nevis ar diplomu, bet gan ar pieredzes bagāžu un spēju iekļauties kopienas tradicionālajos priekšstatos par dzemdību palīdzību.

 

Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām

Viens no priekšmetiem, kas atradās Annas Jostsones somā, ir vecmāšu rokasgrāmata “Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām” (1879)^[12], ko latviski sarakstījis vācbaltiešu ārsts un Jelgavas Vecmāšu skolas vadītājs Teodors fon Dīterihs (1811–1892). Šis ir grāmatas otrais uzlabotais izdevums. 19. gadsimta otrajā pusē rokasgrāmata baudīja lielu popularitāti un bija pieprasīta, tādēļ no 1858. līdz 1904. gadam pavisam piedzīvoja četrus izdevumus^[13]. Grāmatas saturs aptver plašu ar dzemdniecību saistītu jautājumu loku: no reproduktīvo orgānu anatomijas un grūtniecības fizioloģijas līdz pēcdzemdību aprūpei, neatliekamās palīdzības sniegšanai un pat nozares likumdošanai. No vēsturiskā viedokļa šis darbs iezīmē pārejas posmu – no vienas puses, tas turpina vācbaltiešu aizsākto Apgaismības laikmeta tradīciju izglītot vietējos zemniekus, taču, no otras puses, izdevuma intonācija vairs nav tik pamācoša vai aizbildnieciska, jo darbs jau sākotnēji mērķtiecīgi rakstīts latviešu valodā profesionālām vajadzībām.

Par to, ka Anna šo rokasgrāmatu izmantojusi kā ikdienas darba rīku, liecina tās nolietojums un pirkstu nospiedumi uz lapu malām. Grāmatas praktisko pielietojumu uzskatāmi parāda lapa ar grūtniecības perioda un dzemdību datuma noteikšanas tabulu; regulāras šķirstīšanas dēļ tā tiktāl apbružāta un notraipīta, ka teksts ir grūti salasāms.

Kas ietilpa 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vecmātes somā? Detalizētu priekšstatu par vecmātes darba aprīkojumu sniedz rokasgrāmatas nodaļa “Bērnu saņēmējas aptieķis un amata lietas”^[14]. Šajā sadaļā autors apkopojis precīzu sarakstu ar ārstniecības līdzekļiem un instrumentiem, kam jāatrodas vecmātes somā, dodoties uz dzemdībām.

Lielāko daļu no ieteikto medikamentu saraksta veido tolaik plaši pazīstami ārstniecības augi, piemēram, kumelītes, ozola miza un plūškoka ziedi. Līdzās tiem minēti arī eksotiskāki citzemju augi, ko tautas medicīnā plaši nelietoja, piemēram, kanēlis, salvija, fenheļa sēklas un ko mūsdienās vairāk pazīstam kā garšvielas. Sarakstā iekļauti tādi pārtikas produkti kā olīveļļa, degvīns un etiķis, kas tolaik bija dabūjami aptiekā, bet mūsdienās sastopami teju katrā mājsaimniecībā. Nepieciešamo ārstniecības vielu sarakstu noslēdz ožamais spirts un karbolskābe^[15], ko tolaik izmantoja kā tradicionālu dezinfekcijas līdzekli. Lai nodrošinātu operativitāti, autors uzsver nepieciešamību visu aprīkojumu turēt pastāvīgā gatavībā, iesakot to glabāt atsevišķā kurvī vai kastē. Annas gadījumā šo funkciju pildīja soma.

Līdzās medikamentiem vecmātes somā bija jāatrodas arī instrumentiem. Zīmīgi, ka autors nepieciešamā aprīkojuma sarakstā iekļāvis arī pašu rokasgrāmatu, norādot: “..arī šo mācības grāmatu lai līdzņem; varēs palasīt, kad padoms pietrūkst un dakters vēl nav nācis.”^[16] Šis ieteikums uzsver grāmatas kā uzziņas avota nozīmi situācijās, kad vecmātei nācās pieņemt lēmumus, paļaujoties tikai uz savām zināšanām. Nepieciešamā aprīkojuma saraksts sastāv no 13 vienībām un parāda vecmātes darbības virzienus: praktisku palīdzību dzemdību procesā un pēcdzemdību periodā; higiēnu un aprūpi; arī sava laika medicīnas metožu lietošanu.

No praktiskajiem instrumentiem bērnu saņēmējām bija nepieciešama "klīstera šļirce", domāta rutīnas procedūrai pirms dzemdībām – zarnu iztukšošanai; katetrs jeb "mīzala trubīte", kas palīdzēja nodrošināt, ka pilns urīnpūslis netraucē dzemdībām un neapdraud mātes veselību. Medicīnisko piederumu klāstu papildināja termometrs, dzemdes šprice un neliela, garena skārda bļoda augļūdeņu uztveršanai. Sarežģītāku dzemdību gadījumos, kad bija nepieciešama augļa grozīšana, tika izmantotas “nātnas, platas bantes”, savukārt šķēres bija nepieciešamas nabassaites pārgriešanai un diegi tās nosiešanai. Par tā laika medicīnas tradīcijām liecina fakts, ka vecmātes aprīkojumā ietilpa arī instrumenti asins nolaišanai. Lai gan tie nepiederēja pie specifiskā dzemdniecības instrumentārija, asins nolaišana jeb “šrepēšana” bija sena metode, kas 19. gadsimta beigās, lai arī piedzīvoja norietu, joprojām tika praktizēta – īpaši lauku apvidos un gadījumos, kad kvalificēts ārsts nebija pieejams. Tā kā vecmātes pienākumos ietilpa arī pēcdzemdību aprūpe, sarakstā iekļauti higiēnas un kopšanas piederumi: mazgāšanas švamme, saplucināts kokvilnas audums jeb šarpija (mūsdienu vates priekštecis), nabas josta zīdainim un “zīdala glāze ar pupiņiem” bērna barošanai. Šāds komplekts rāda, ka vecmāte varēja nodrošināt pilnu aprūpes ciklu kā mātei, tā bērnam.

 

Annas Jostsones vecmātes soma

Soma ir viena no liecībām par vecmāšu profesionālo ikdienu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šodien tā ļauj vien daļēji rekonstruēt to aprīkojuma klāstu, kas bija vecmātes Annas rīcībā, dodoties pie dzemdētājām. Salīdzinot somā esošos medicīniskos instrumentus ar rokasgrāmatā sniegto sarakstu, redzams, ka līdz mūsdienām saglabājušies vien divi: metāla katetrs un kaučuka uzgalis, kas, visticamāk, ir palieka no kādreizējās klīstera šļirces. Tomēr somā atrodami vēl citi priekšmeti, kurus T. Dīterihs savā sarakstā nav minējis. To vidū ir kaučuka pesārijs, ko vecmātes izmanto grūtnieču aprūpē specifisku sarežģījumu gadījumos, kā arī četras nelielas stikla bankas. Šo priekšmetu klātbūtne norāda uz Annas individuālo pieeju un amata prakses paplašināšanu ārpus obligātā minimuma. Jāpieņem, ka reālais instrumentu klāsts darba mūža laikā bijis ievērojami plašāks, taču pārējais aprīkojums laika gaitā ir zudis, atstājot vien dažas liecības par vecmātes amata praktisko pusi.

Vecmāte Anna Jostsone praktizēja laikā, kad dzemdības mājās Latvijas lauku apvidos vēl bija ierasta prakse un pakāpeniski sākās pāreja uz dzemdību palīdzības sniegšanu stacionāros. Mūsdienās vērojama pretēja situācija – lielākā daļa bērnu nāk pasaulē slimnīcās un tikai neliela daļa plānotās ārpusstacionāra dzemdībās mājās. Taču, tāpat kā senāk, atbalstu dzemdētājām sniedz vecmātes, kuras sarunvalodā dēvē par mājdzemdību vecmātēm. Šobrīd, aptuveni 150 gadus pēc T. Dīteriha grāmatā publicētā vecmātes “amata lietu” saraksta, obligātā aprīkojuma uzskaitījums ir krietni plašāks. Latvijā dzemdību aprūpi reglamentē Ministru kabineta noteikumi par dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtību. Tajos noteikts, kā tiek organizēta dzemdību palīdzība ārpus stacionāra, kā arī kādos gadījumos dzemdētāju nepieciešams pārvest uz slimnīcu (MKN Nr. 611, 2. pielikums)^[17]. Mūsdienu mājdzemdību vecmātes aprīkojums aptver gan diagnostikas ierīces, gan neatliekamās palīdzības līdzekļus. Obligātajā aprīkojumā ietilpst tādi mērinstrumenti kā asinsspiediena mērītājs, fetālais doplers^[18], termometrs, pulsa oksimetrs un jaundzimušā svari, kas dzemdību laikā ļauj uzraudzīt mātes un bērna veselības stāvokli. Līdzās diagnostikas ierīcēm vecmātei jānodrošina arī sterili instrumenti un materiāli, piemēram, šķēres nabassaites pārgriešanai, pārsēji un dezinfekcijas līdzekļi. Aprīkojumā ietilpst arī medikamenti asiņošanas apturēšanai, elpošanas un sirds darbības traucējumu gadījumiem, kā arī līdzekļi neatliekamai palīdzībai jaundzimušajam. Šāds aprīkojuma klāsts vairs nav ietilpināms vienā somā.

 

T. Dīterihs vecmāšu rokasgrāmatā rekomendēja vecmātēm pakaļ sūtīt zirgu ar ratiem^[19], taču šodien vecmātes uz plānotām mājdzemdībām dodas ar savu automašīnu. Mainījies ir ne tikai pārvietošanās veids un aprīkojuma apjoms, bet arī pati dzemdību aprūpes organizācija. Tomēr visos laikos vecmāte ir bijusi tā, kura ar savu klātbūtni, pieredzi un profesionālajām zināšanām rada drošību un mieru brīdī, kad pasaulē nāk jauna dzīvība.

Annas Jostsones soma ļauj ielūkoties laikā, kad vecmātes darbs aptvēra daudz plašāku pienākumu loku nekā tikai dzemdību palīdzības sniegšanu. Tās saturs atklāj profesiju, kurā līdzās praktiskām iemaņām un mācību iestādēs iegūtām zināšanām nozīmīga vieta bija arī personīgai pieredzei, tradīciju zināšanām un apkārtējo uzticībai. Šī līdzāspastāvēšana raksturo pārmaiņu laiku, kad pakāpeniski nostiprinājās profesionālā medicīna, bet lauku vidē vēl aizvien nozīmīgas bija senākas zināšanu formas.

Paldies par atbalstu raksta tapšanā mājdzemdību vecmātei Astrīdai Millerei!

 

Atsauces

^{[1] .}Somā atradās Annai Jostsonei 1885. gadā izsniegts Vidzemes guberņas Medicīnas nodaļas vecmātes atestāts; dziesmu teksti Annas Jostsones bērēs (1942); kara gūstekņu un bēgļu karantīnas izziņa, kas izsniegta Rēzeknē 1922. gadā; Annai Jostsonei izdota Aizkraukles pagasta Izpildu komitejas apliecība (1920) un divi fotoportreti.

^{[2] .}Dīterihs, T. Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām, 2. izd., Jelgava, 1879. PSMVM krājums: MVM 42551 B 14340.

^{[3] .}Jāņa Jostsona buramo vārdu grāmata (1881) ar Annas Jostsones pieņemto bērnu reģistru. PS MVM krājums: MVM 16242 Rp 5924.

^{[4] .}Koroļova, I., Trapenciere, I. Īss vēsturisks ieskats: daži dati un skaitļi par sievietēm Latvijā, Sieviete ceļā. LZA Filozofijas un socioloģijas institūts, 1992, 240. lpp.

^{[5] .}Dīterihs, T. Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām, 2. izd., Jelgava, 1879, 242. lpp.

^{[6] .}Lielbārdis, A. Nacionālā enciklopēdija, 2025. Pieejams šeit.

^{[7] .}Jāņa Jostsona buramo vārdu grāmata (1881) ar Annas Jostsones pieņemto bērnu reģistru. PS MVM krājums: MVM 16242 Rp 5924.

^{[8] .}Jāņa Jostsona buramo vārdu grāmata (1881) ar Annas Jostsones pieņemto bērnu reģistru. PS MVM krājums: MVM 16242 Rp 5924.

^{[9] .}Baltijas Vēstnesis, Nr. 253 (09.11.1896). Pieejams šeit.

^{[10] .}Turpat.

^{[11] .}Fragments no apraksta “Dzemdības un saru pēršana”. Kuldīgas apr., Kurmales pag. 1928. gads, LNVM, ZAE 7925

^{[12] .}Dīterihs, T. Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām, 2. izd., Jelgava, 1879

^{[13] .}Dīterihs, T. Mācības grāmata savām mācītām latviešu bērnu saņēmējām. Jelgava, 1858; 2. izd. Jelgava, 1879; 3. izd. Jelgava, 1896; 4. izd. Jelgava, 1904.

^{[14] .}Dīterihs, T. Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām, 2. izd., Jelgava, 1879, 208.-209. lpp.

^{[15] .}Karbolskābe ir dezinfekcijas līdzeklis, plaši lietots 19. gadsimtā. Tās atklājējs ir britu ķirurgs un medicīnas zinātnieks Džozefs Listers (Joseph Lister, 1827–1912). Karbolskābi izmantoja brūču un instrumentu sterilizēšanai, kas ievērojami samazināja pacientu mirstību. Encyclopedia Britannica. Pieejams šeit.

^{[16] .}Dīterihs T. Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām, 2. izd., Jelgava, 1879, 209. lpp.

^{[17] .}Ministru kabineta noteikumi Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība". Pieejams šeit.

^{[18] .}Fetālais doplers ir medicīniska ierīce, kas ļauj fiksēt augļa sirdsdarbību, sākot no aptuveni 10.–12. grūtniecības nedēļas. Longe, J.L. ed., 2022. Fetal Monitoring. In: The Gale Encyclopedia of Nursing and Allied Health. 5th ed. Detroit: Gale. pp. 1432–1436.

^{[19] .}Dīterihs T. Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām, 2. izd., Jelgava, 1879, 242. lpp.

 

Publicēts: Jūlijs, 2026. gads